svētdiena, 2013. gada 25. augusts

Izcilība nāk ar gadiem

Gladvels to sauca par 10 000 stundu likumu. Nešaubos, ka to var attiecināt arī uz rogainingu, 10 000 stundas pārvērošot 10 000 km. Iespējams, tik daudz kilometru ir jānoskrien arī, lai saprastu, ka skriešana ir tikai puse no uzvaras. Otra puse - plānošana.

Rogainingā mani fascinē tieši plānošanas daļa - tās divas stundas, ko pavadām, uz kartes spraužot adatiņas ar krāsainiem uzgaļiem, velkot striķīti, kurš sagatavots, ņemot vērā kartes mērogu (uz tā atzīmēti katri 10 km), atzīmējot laiku, kurā jābūt konkrētajos punktos, un štukojot pareizo taktiku - vākt tikai vērtīgos punktus vai mazāk vērtīgus, bet biežākā frekvencē, iet pa taisno vai skriet pa ceļiem, gulēt vai negulēt 24h sacensībās... Tās divas stundas izšķir visas mežā stundas, finišu, rezultātu un gandarījumu.

Latvijas rogaininga čempionātā jau pirms gada un pa diviem nolēmu nepiedalīties, bet vienmēr pati savu apņemšanos pārkāpju ar domu - ja nu šoreiz būs citādāk, ja nu šoreiz organizatori nebūs izvēlējušies visaizaugušāko Latvijas mežu bez ceļiem un takām, kurš nosit visu orientēšanās kāri jau pēc pirmā punkta. Šogad cepuri nost - 6h distancē patiešām bija sakarīgas takas, ceļi un arī mežs vietām tīri labi skrienams.
  
Komanda "Rupo tandēms", kas pirms 5 mēnešiem pārtapa par "Dzimuši Rupie" šoreiz piedalījās mazliet citā sastāvā. Pirmo reizi gribējām skriet trijatā (rogainings pieļauj 2-5 dalībnieku sastāvu) - es, Emīls un Dāvis - bet Emīlu pāris dienas pirms starta piemeklēja veca, bet nepatīkama muguras vaina. Tā nu palikām divatā ar vīru. Kopā startējuši nekad nebijām, līdz ar to uzskatījām to par zināmu pārbaudījumu, kas beidzās "viņi finišēja kopā un laimīgi". 

 Saņemot karti un uzmetot tai aci, lielos vilcienos viss bija skaidrs diezgan ātri. Maksimāli jāvāc vērtīgie punkti, jāparedz iespēja skriet pa ceļiem un takām, nepaļaujoties uz "gan jau kaut kā iziesim pa taisno" un nedrīkst aizmirst par beigām - ja nu pietrūkst laika, lai ir ceļš, pa kuru atgriezties, "spiežot gāzi grīdā". 
Sākotnēji saplānojām optimistiski 40km pa gaisa līniju, kas ir nereāli, ņemot vērā, ka kādi 25-30% nāk klāt, jo nekur jau pa taisno līdz punktam aiziet nevar. Bet 6h 40 km ir maksimāli, ko varam pacelt. Tas nozīmē - trase jāīsina līdz 33 km. Pārplānojam, lai kā negribētos. Atzīmējam arī punktus, kuros jābūt pēc pusotras stundas, pēc 3,5h un pēc 5h. Startā karte izskatās optimāla un paceļama, pie nosacījuma, ja nekur netaisām lielas lažas.

8 un 24h rogainingā sākums parasti ir mierīgs, bet 6h rogainings gribi negribi izvēršas par sprintu. Un jau sākumā to jūtu - kājas pašas nes uz priekšu  - ātrāk jāsavāc pirmie punkti, lai saprotam kartes mērogu un attālumus, meža kvalitāti un lai tiekam prom no lielā dalībnieku bara. Un, lai gan speciāli plānojām karti pret pulksteņrādītāja virzienā, lai slapjākos punktus atstātu uz beigām, jau otrajā punktā biju līdz viduklim slapja. Pēc stundas temps mazliet krītas. Visu laiku nedaudz kļūdāmies, bet tajā pašā laikā turam diezgan labu ātrumu. Pie pirmās atzīmes pēc pusotras stundas esam 5 min ātrāk.

Laiciņš kā zobens, pašsajūta izcila, meža smarža reibinoša - kaifojam par tādu sestdienu!


Daži punkti paši uzskrien mums virsū, citiem jākāpj pakaļ kalnos, citi ielikti grāvju krustpunktos vai upes malā pie nokaltuša bērza. Bet grūtākās vietās palīdz ziloņtakas, ko izdzinuši citi dalībnieki. Arī pēc 3,5 stundām esam precīzi laikā pie punkta. Pēdējie 6 punkti ir mazliet sarežģītāk ņemami, bet šī ir mūsu diena, un pat ja kaut kur iekavējam, pēc tam ātrāk uzskrienam un esam izlīdzinājuši tempu. 

Finišā ieskrienam 10 min pirms kontrollaika. Izcils plānojums - ne par daudz, ne par maz. Savācām pilnīgi visus ieplānotos punktus, bijām pilnīgi precīzi noteikajā laikā noteiktajos punktos un noskrējām plānotos 40 km. Gandarījums neaprakstāms! Ir tāds labs fizisks izpumpējiens, galva tīra un plaušas - pilnas svaiga gaisa. 



Un tad nāk tas, par ko rakstīju sākumā - izcilība nāk ar gadiem. Mēs rogainingā esam 3 sezonas, kas šoreiz nodrošina 5. vietu grupā (110 punkti) un 11. vietu kopvērtējumā. Ko varējām labāk? Saplānot. Trešā vieta savāca 24 punktus vairāk (134) un noskrēja par km mazāk nekā mēs. Šo sacensību mācība - uzdrīkstēties plānot lielāku apli un skriet prom tālāk no starta/finiša, ja kopējie distances km saglabājas tādi paši! 

Nākamais starts - Tautas rogainingā Jaunciemā 29. septembrī!

trešdiena, 2011. gada 13. jūlijs

Cēsu sprints - xRace 3. posms

Formas un plankings
Otrā uzvara Dobelē bija labs iemesls, lai uzrunātu DDB finanšu departamentu. Tagad mums ir pašiem savas formas. Veselām 2 komandām.

Plankings ir labs stresa noņēmējs. Īpaši pirms sacensībām. Esam ar to aizrāvušies. Īpaši Toms un Renārs. Bet vēl jo vairāk mūsu draugi Dāvis un Robis no Lattelecom Optiskās enerģijas komandas.





Par pašu posmu un rezultātiem
Pēc Dobeles 7:14 h stundām Cēsis bija sprints, kuru pieveicām 4:02 h. Jau pirmajā posmā - peldēšanā pēc pirmajiem 20 metriem bijām nost. Pārējo distanci veicām sabalansētā ātrumā, kas nebija pārspīlēts, lai varētu cienījami pabeigt posmu, bet arī ne tik lēns, lai paspētu kaut ko apēst vai vismaz kādu želeju iecirst māgā. Lielas kļūdas nepieļāvām, bet, kā jau rakstīju, mēs neesam močītāji (neklausiet Jānim Rungulim un tam, ko viņš par mani raksta blogā www.ullapretjani.lv). :) Līdz ar to iznākums ir visai likumsakarīgs - 3. vieta MIX un 5. kopvērtējumā Cēsu posmā. Patiesībā esam gandarīti, ka spējam būt joprojām starp līderiem arī tad, ja posmā ar galvu nav jādomā.

Absolūtajā kopvērtējumā joprojām 1. vieta Tautas klasē.

Pēcapbalvošanas intervija:

pirmdiena, 2011. gada 20. jūnijs

Līdzsvaru meklējot


Ideja par līdzsvaru dzima dušā, kad tikko biju nomazgājusi xRace 2. posma dubļus. Gribējās saprast, vai, piedaloties līdzsvarā, to līdzsvaru var arī atrast?! Izrādās – nebija nemaz tik grūti.



Pirmkārt, jau mūsu komanda bija izcili līdzsvarota. Mēs bijām četri – es un mans brālis Emīls, Imants un viņa māsa Iveta, kas bija mūsu līdzjutēja, trenere un atbalsts vienā personā.
 
Otrkārt, mūsu attieksme bija visnotaļ līdzsvarā. 14 stundu garajās nakts sacensībās pieteicām komandu ar nosaukumu Sauvignon Blanc. Distanci neizgājām gludi, līdzsvaram pieļāvām arī dažas kļūdas. Un lai arī bijām vieni no retajiem, kas atrada visus punktus, nebijām nekādi varoņi -- atzinām sev, ka tas bija grūti un prasīja daudz spēka.
 
Treškārt, arī sajūtas trasē varēja izlīdzsvarot:

- piedzīvot, kā riet saule un aust gaisma un mostas daba (arī tā kundzīte, kas 6 no rīta izdomājusi izravēt tikko izdīgušās nezāles savā perfekti iekoptajā piemājas dārziņā) atsvēra 20 km ar kājām
  
- piecos no rīta sastaptie melnie zirgi, planējošie stārķi un iespēja braukt cauri smaržīgai pļavai, kur garākās Jāņuzāles sniedzas līdz krūtīm, atsvēra 100 km uz riteņa




- nu un pelde ezerā pati par sevi radīja dzīvas sajūtas










Baltvīns finišā bija kā labs papildinājums godpilnai 2. vietai mix grupā Tautas klasē! Ar līdzsvars.lv viss ir kārtībā – tur viss ir līdzsvarā.

otrdiena, 2011. gada 14. jūnijs

xRace 2. posms - 2. uzvara

Psiholoģiski ir grūti startēt ar 104. numura krekliem. Tas nozīmē - 4. vieta iepriekšējā posma kopvērtējumā, kas automātiski ierindo mūs līderu kategorijā. Bet būs vēl grūtāk startēt nākamajā posmā ar 102. numuru.



Grūti ir tāpēc, ka nevar atslābt, jo bail kļūdīties. Starp citu -- viena no četrām DDB brīvībām ir brīvība no bailēm. Man tas ir labs treniņš -- katru posmu sākt no nulles.

Šoreiz viss sākās pavisam vienkārši - mums ir tukšas kartes. Bez kontrolpunktiem. Tos var iegūt, saliekot puzli. Ar likšanu mums sokas diezgan neslikti. Neesam, protams, tik ātri kā Spēļu tomāti, bet, kā viņi paši atzina, laiks, kad viņi beidza likt puzles, ir stipri īsāks nekā mūsējais. Māra bērnībā, piemēram, puzles vispār nebija.

Es neizpildīju vienīgo man uzticēto mājasdarbu - nenopirku normālus, ūdensizturīgus marķierus. Vakar nopirku. Savācu, kas nu man mājās bija. Vismaz viens bija permanentais. Laika taupības nolūkos pārzīmējām tikai divas kartes, trešo atstājot tukšu.

Pirmie posmi nevedās. Ar riteņiem izvēlējāmies nepareizu taktiku - reizēm taisnāk nebūt nav ātrāk - un spēkus atstājām purvā. Eko investora SU atkodām diezgan labi. Nokļuvām pasaules bankā, kur noteiktā secībā lielā klajumā bija jāsavāc Brazīlijas, Kanādas, Mexikas, Austrālijas un Japānas naudiņas-kontrolpunkti. Un nekādas norādes. Drīz vien sapratām, ka orientieris ir pasaules karte. Tur gan mums palīdzēja Glaxo meitenes un viena no Nordea komandām. Mēs viņiem arī.

Nākamais kāju posms (vēlāk atklājām, ka tas bija izvēles - t.i., vienalga, brauc ar ričuku vai ej kājām, bet finišā, parunājot ar trases plānotāju, izrādījās, ka tur vispār vajadzēja shēmot vēl pavisam citādi) arī negāja tik labi, kā gribētos. Ejot pēc riteņiem, pretī jau brauca līderi uz nākamo posmu. Ar handikapu - 10 min.

Un tad parādījās tas liktenīgais 71. punkts.


Kā redzams, punkts ir matemātiski jāaprēķina un pēc azimuta jānosaka tā atrašanās vieta. Mājas logus skaitījām kopā ar vairākām citām komandām, taču tālāk jau devāmies vieni paši. 2,5 km 53 grādu leņķī no laivu starta. Māris mūs burtiski aizveda līdz punktam! Precīzi!
Pēc tam, braucot uz laivu posmu, pa ceļam sastapām ļoti daudz Tautas klases komandu, kuras izmisīgi meklēja liktenīgo punktu. Un mēs visiem kā vienam atbildējām, ka neatradām. Savām sadarbības komandām labprāt būtu pateikuši, ja vien tur nebūtu bijušas vēl daudzas citas. Tā bija mūsu iespēja notikumu gaitu pavērst par labu sev.

Laivu posmā sāka līt. Un sazīmētie kontrolpunkti kartē pamazām pazuda. Veikli pārzīmējām, bet flomasters saskarē ar mitrumu reaģēja un arī svaigie kp pamazām izzuda. Mēģināju karti nosargāt zem peldvestes, jo priekšā vēl kāju posms pa Dobeli. Tikmēr lielākā daļa komandu bija jau ezerā, 71. punktam atmetuši ar roku. Tas, protams, dod 45 min sodu, kas mums ļauj uzelpot.

Pēdējā posmā gājām vieni paši. Diezgan raiti. Pie tālākā punkta abi ar Māri paslīdējām un sinhroni ielidojām gravā. Pēc sacensībām nācās pirkt Dolobeni, jo visa labā puse vienos zilumos.
Kad atradām brikšņos paslēpto 31. punktu un līdz finišam bija palikuši tikai 2 kp, pēkšņi nez no kurienes uzradās vēl 3 komandas. Un paldies dievam, jo meklējot kartē nākamo kp, secinājām, ka neesam iezīmējuši. 114. komanda padalījās ar info, bet nebija jau lielas nepieciešamības -- pēdējo kilometru skrējām aiz viņiem. Finišā 114. un Statoil2 komandām aizgājām garām. Un goda apli apkārt stadionam pēc 7h 14min, ko bijām aizvadījuši trasē, veicām pēdējiem spēkiem...


Nujā, nujā, nujā...
Mēs neesam fiziski spēcīgākie un izturīgākie, neesam arī visgudrākie. Stabilākie? Pagaidām. Mēs esam diezgan līdzsvaroti, paļaujamies paši uz sevi un mums vienkārši veicas.  

svētdiena, 2011. gada 29. maijs

Mans otrais 1/2 maratons

Šoreiz es tam gatavojos. Apzināti un laicīgi. Pēc tam, kad pāris mēnešus atjaunoju organismu, skrienot lēnām ar ļoti zemu pulsu (līdz 135 sitieniem minūtē, miera pozīcijā pulss ir apmēram 60-70 sitieni minūtē, ātrs pulss – sākot no 160), pamazām izvēlējos garākas distances un pieliku tempu. Patīkami bija novērot, ka pie lielāka ātruma mans pulss vairs nebija tik augsts kā iepriekš. Nujā, kopš man ir Garmin pulsometrs un kopš veicu slodzes testu Olimpiskajā vienībā, pulss ir primārais rādītājs, ko ņemu vērā skrienot. Tas viss ir svarīgi, lai nepārslogotu organismu un lai nevis dedzinātu enerģiju un rezerves, bet tieši pretēji – audzētu.

Mans ierastais maršruts ir Mežaparks. Pārsvarā trenējos no rītiem. 7:00 izeju no mājas (dzīvoju uz Miera ielas pretī bāram Taka), uzķeru satelītu un skrienu pa veloceliņu līdz Mežaparkam. Turp-atpakaļ 10 km. Un ik pa laikam noskrienu 14 un 18 km. Sākumā vietām bija sniegs un ledus. Temperatūra svārstījās ap 0. Vēlāk palika siltāks, sniega vietā parādījās peļķes. Pēc tam arī tās izžuva, sāka zaļot un smaržot koki.

Iepriekšējā gadā nedēļu pirms maratona izlēmu skriet 21 km, jo nobruka stafetes komanda. Sapratu, ka noskriet pusmaratonu nav tas pats, kas noskriet 10 km vai 14 km. Prasīju vēl Nordam, ar ko jārēķinās. Viņš deva ļoti labu padomu: Atrodi savu tempu un skrien tajā. Neskaties uz pārējiem. Toreiz mans mērķis bija finišēt. Es ne tikai finišēju, bet arī ar pieklājīgu rezultātu – 1:50h.

Šajā Nordea Rīgas 1/2 maratonā gribēju paskriet zem 1:45h. Tas nozīmē skriet ar ātrumu mazliet zem 5:00 min/km jeb virs 12 km/h. Tā arī norādīju, piesakot savu dalību un saņemot 2941. numuru.

Šogad bijām 5 pazīstami skrējēji – Pētersons, ar ko kopā reizēm trenējos, Emīls, mans brālis, ar ko esam kopā pieveikuši 47 km rogainingu un pāru sacensības magnētā, Cabis, kurš, tāpat kā es, daudz raksta, un Raichapartyboy – cilvēks rokasbumba, cilvēks apdrošināšana, cilvēks atsaucība. Iepriekšējā dienā sarīkojām alternatīvo Pasta Party ar Foresta Gampa skatīšanos! Puiši vakarā runāja, ka vieglāk būs noskriet, ja atradīs kādu meitenes pēcpusi, uz ko skatīties. Šie divi izskatās, ka atraduši manējo! :)


Vēl pēdējās norādes mūsu atbalstītājiem – manai draudzenei Kristīnei, kura 7 km man, Emīlam un Raitim iedeva pirmo želejas porciju, un Norai, kuras uzdevums bija 12 un 17 km mūs visus apgādāt ar nākamajām devām. Želeja ir ogļhidrāti tīrā veidā, kas piegādā organismam vajadzīgās vielas un neļauj ķerties pie rezervēm. Iedarbība apmēram 20 min. 

Svētdiena. 22. maijs. Modinātājs nozvana 6:00. Līdz pus7 jāpaspēj paēst. Brokastīs auzu putra ar ievārījumu. Starts 8:30. Mazliet pēc 8 pie Piektdienas satiekos ar pārējiem. Manas mantas laipni paņem Pētersona draudzene Renāte. Jo tuvāk nāk pus9, jo satraukums kļūst mazāk valdāms. Pulss kāpj pāri 100 sitieniem.



Mūsu starta koridori atšķiras – Emīls ir priekšā, mēs ar Pētersonu pa vidu un Raitis ar Renāru aiz mums. Esmu iedzērusi vienu želeju pirms starta. Nav brīnums, ka pēdējās piecas minūtes nevaru nostāvēt. Visu laiku trinos un lēkāju. Man kabatā Liesmas aipods. Nekādas pleilistes neesmu sastādījusi. Man pietiek ar Muse pēdējiem diviem albumiem. Vajadzīgajā brīdī tie man iedos vajadzīgo draivu – par to nešaubos. Un tad Nords izšauj. Pūlis sāk lēnām kustēties uz priekšu.


1-2 km. Turos kopā ar Pētersonu (bildē mūs abus var atrast). Neizlaižu viņu no acīm. Sākumā jāizvairās no citiem un jātiek lielai daļai garām. Pamazām jāaudzē ātrums.


3-6 km. Pētersonu pazaudēju. Viņš skriet manam tempam par ātru. Tāpat jau es pārsniedzu normālo ātrumu un skrienu vidēji 4:40 min/km. Apzināti bremzēju sevi, lai gan gribas skriet ātrāk. Taču priekšā vēl savi 17 km.


7-8 km. Kristīne padod želeju. Emīls un Pētersons ir man priekšā. Želeja iedod jaunus spēkus. Izkrienu cauri Nordea dušai un tālāk jau seko garais/garlaicīgais posms līdz Dienvidu tiltam. 
                                                           
10-13 km. Pirmie strauji noskrietie 10 km liek par sevi manīt. Mēģinu nepazaudēt ātrumu. Ik pa laikam piefiksēju, ka cilvēki, ar kuriem skrienu, atkal ir pilnīgi citi. Nesaprotu – es viņus apdzenu vai viņi mani. 12 km Nora iedod želeju. Želejas dzeršana izsit no ritma elpošanu. Skrienot Dienvidu tiltā mani pārņem nepazīstamas sajūtas – sirds dauzās, grūti dabūt dziļo elpu un paliek mazliet vēsi. Nesaprotu, ko darīt, – samazināt tempu, apstāties vai turpināt skriet. Sāku skatīties uz pretīskrienošajiem un tādējādi novēršu uzmanību, neļaujot satraukumam pārņemt mani. Pamazām redzu pazīstamas sejas. Tos, kas finišēja zem 1:40h.

14-16 km. Tuvojas Dienvidu tilta gals, un tas jau liecina par atpakaļceļu. Galā paskrienu garām Emīlam. Tagad atliek tikai noķert Pētersonu. Skrienot atpakaļ, satieku Renāru un Raiti – viņi vēl skrien turp. Lejā no Dienvidu tilta palaižu brīvgaitu. Kļūda! Sāk durt sānā – 6 km pirms finiša. Skrienu bez liekām kustībām un elpoju ritmā. Viens, divi trīs - ieelpa, viens divi trīs - izelpa. Pēc laba brīža sāpes pāriet.

17-21 km. Nora padod pēdējo želeju. Man vairs neslāpst, bet jādzer, lai būtu spēks pēdējiem kilometriem. Mazliet padzeros. Pēkšņi man blakus parādās garmatains ārzemnieks. Maratonists. Uzcienāju viņu. Viņš labprāt arī dzer. Viņa temps diezgan labs 4:40. Un viņš mani velk. Skatās, lai neatpalieku, uzmundrina. Mazliet parunājam. Pēdējos metros spurtoju. Pulss 181.



Finišs. Čipa laiks 1:43:25 h. Vidējais pulss 171. Vidējais ātrums 4:52 min/km. Nodedzinātās kalorijas 652. Medaļa. Roze. Un 36. vieta starp sievietēm, kas skrējušas 1/2 maratonu.

Svaigas emocijas uzreiz pēc finiša!



Rezultāti. Pētersons man ielika pusminūti. Aiz manis, 5 sekundes apdzenot Emīlu, ielidoja Raitis. Un mūsu sacensības noslēdza Renārs – pēc Noras vārdiem ar vispozitīvākajām sajūtām. Kopumā visi paskrējām zem 1:50, kas 1/2 maratonam ir labs laiks.

Te arī mans diploms!



Līdz Ņujorkai ir jauna apņemšanās. Valmieras 1/2 maratons septembrī. Mērķis: paskriet zem 1:40.

pirmdiena, 2011. gada 2. maijs

xRace 1. posms - 1. vieta

Šogad atkal nolēmu piedalīties xRace piedzīvojuma sacensībās. Atkal Tautas klasē. Atkal zem DDB vārda. Atkal ar kolēģiem. Tikai šoreiz ar citiem.

Ar saviem šī gada komandas biedriem - Tomu un Māri - sarīvējāmies jau S3 sacensībās.

Toms ir DDB biznesa direktors - asprātīgs ar asu prātu, līdera iezīmēm un izcilu spēju redzēt kopainu.

Māris ir DDB ātrākais un jaudīgākais dizainers - ar pieredzi sacensībās un nepieciešamajā uzturā, instrumentos, aprīkojumā, aptieciņā... Viņam līdzi ir viss!

Distance bija interesanta - spēkus mazliet atņēma velo posms jeb, kā Toms to sauca, posms ar velo cauri mežiem, brikšņiem, dubļiem un izcirtumiem. Braukšana ar velo šajā posmā bija visai nosacīta. Lielāks izaicinājums bija tikt pāri sagāztiem kokiem. Tornis vismaz man atklāja vēl nezināmas spēka rezerves, pēc kurām atkal biju gatava palielināt tempu trasē. Laivas un krāces mazliet uzmundrināja, lai gan visi trīs mocījāmies ar krampjiem.

Kopā mēs to paveicām un izcīnījām 4. vietu Tautas klasē kopumā un 1. vietu MIX grupā. No 88 komandām. No pirmās vietas atpaliekot vien nieka 5 minūtes. Ja ņem vērā, ka kopā trasē pavadītais laiks bija 4,41 min, tas nav daudz!

Te var redzēt emocijas pēc finiša:


Te apbalvošanu:

svētdiena, 2010. gada 17. oktobris

Skrien, brauc, skrien


Duatlons ir sporta disciplīna, kura sastāv no trim etapiem – skriešanas, braukšanas ar velosipēdu un skriešanas. Līdz šim zināju tikai triatlonu un biju dzirdējusi stāstus par aironmeniem, kas veic 180 km ar velo, 42 km ar kājām un 3,8 km peldus. Un tas nebūt nenotiek 3 dienās. Labākie finišējot 8h. Neticami! Nujā, bet duatlons neizliekas nekas traks – vispirms 3,2 km skrienam, tad 22 km minamies uz riteņa un pēc tam atkal 3,2 km skrienam. Un tas viss pa asfaltētiem ceļiem. Ar duatlonu esi iecerējusi noslēgt šī gada sacensību sezonu.


Cilvēku Biķernieku trasē ir nosacīti maz. Un nav jau nekāds brīnums. Ārā snieg. Reģistrācijā ar Emīlu saņemam ‘numurus’, kurus mums ar flomasteru uzkrāso uz vaigiem. Ļoti ceram, ka tie nav permanentie flomīši. Noliekam mix zonā riteņus un vērojam, kā finišē mazie dalībnieki. Sacensības komentē Jēkabs Nākums. Un viņš norāda, ka skriešanas etaps jāveic ķiverēs. Ir mazliet dīvaini, bet ja jau to apgalvo komentētājs, tad liekam ķiveres un iesildāmies. Mūsu konkurenti arī iesildās. Bez ķiverēm. Paskatāmies apkārt. Nevienam nav ķiveres, tikai mēs divi gudrinieki kaut kādā beztēmā skrienam ķiverēs. Izrādās Nākuma komentārs attiecās uz mazo dalībnieku distanci. Varbūt vajadzēja startēt viņu grupā!

Līdz startam 2 min. Noregulējam savus pulsometrus un sākam skriet. Pirmo reizi nekādas mandrāžas. Vispār nekādas sajūtas. Pilnīgs miers. Sākumā neforsējam. Skrienam kopā. Mēģinām nepakļauties kopējai masai, kas uzņēmusi diezgan strauju tempu. Jāpatur prātā, ka viņi ir profesionāli sportisti. Inercei, protams, ir milzīgs spēks. Uzmetu acis pulsam. 175 sitieni minūtē. Intensīvi. Divi apļi un esam mix zonā. Paķeram riteņus, uzvelkam ķiveres un dodamies velo etapā. Man joprojām nav velodators. No vienas puses labi, no otras – man nav ne jausmas, kādā ātrumā braucu. Cenšos mīt, cik iekšā. Emīls man pabrauc garām un pēc tam viņu redzēšu tikai finišā. Psiholoģiski ir ļoti grūti, jo distancē apdzenu tikai 3 cilvēkus. Toties mani apdzen ļoti daudz sportistu uz šosejas tipa velosipēdiem velokurpēs, grupējoties bariņos viens aiz otra. Kad viņi traucas man garām, ir sajūta, ka stāvu uz vietas. Protams, man ir kalnu velosipēds. Protams, es netrenējos tieši šāda tipa sacensībām. Protams, es esmu sieviete. Protams, attaisnojumus var atrast daudz, bet tā sajūta, ka nevelku, vienalga nepamet. Apņemos izspiest no sevis labāko, ko šodien varu. Pēc četriem apļiem riteni atstāju mix zonā un priekšā vēl 3,2 km kājām. Pēdas ir mazliet nejūtīgas no aukstuma. Apģērbs izmircis slapjš. Sāku skriet un nevaru ievilkt gaisu plaušās. Sāp mugura. Bet ne muskuļi, drīzāk plaušas. Dīvaina sajūta. Mēģinu skriet lēnāk, bet sāk durt sānā. Apstājos. Sāku iet. Elpoju smagi. Sāpes palēnām pāriet. Atsāku skriet. Bet viss sākas no jauna. Mēģinu iet, skriet, iet, skriet... Mani apdzen vairāki dalībnieki. Pēkšņi dzirdu pazīstamu balsi. Emīls. Viņš mani iedzinis pa apli. Malacis! Es savu pirmo apli arī kaut kā novelku. Atlicis vēl viens. Emīls jau finišējis un tagad mani mēģina uzmundrināt, paskrienot mazliet līdzi. Saņemos un turpinu jau pieklājīgākā tempā. Beidzot arī mans idents nopīkst uz finiša līnijas! Viss ir galā!

Rezultāts man neko neizsaka, jo nav, ar ko salīdzināt. 1,31 min. Kopvērtējumā pēdējā neesmu. Savā grupā astotā no divpadsmit. Skaidrs ir viens – vājie šajās sacensībās nepiedalās. Vājā šoreiz esmu es. Lai gan – viens no tiem trim, ko apdzinu trasē, bija vīrietis, kuram pie velosipēda bija piestiprināts groziņš, toties groziņā gulēja profesionālie enerģijas batoniņi!