svētdiena, 2010. gada 17. oktobris

Skrien, brauc, skrien


Duatlons ir sporta disciplīna, kura sastāv no trim etapiem – skriešanas, braukšanas ar velosipēdu un skriešanas. Līdz šim zināju tikai triatlonu un biju dzirdējusi stāstus par aironmeniem, kas veic 180 km ar velo, 42 km ar kājām un 3,8 km peldus. Un tas nebūt nenotiek 3 dienās. Labākie finišējot 8h. Neticami! Nujā, bet duatlons neizliekas nekas traks – vispirms 3,2 km skrienam, tad 22 km minamies uz riteņa un pēc tam atkal 3,2 km skrienam. Un tas viss pa asfaltētiem ceļiem. Ar duatlonu esi iecerējusi noslēgt šī gada sacensību sezonu.


Cilvēku Biķernieku trasē ir nosacīti maz. Un nav jau nekāds brīnums. Ārā snieg. Reģistrācijā ar Emīlu saņemam ‘numurus’, kurus mums ar flomasteru uzkrāso uz vaigiem. Ļoti ceram, ka tie nav permanentie flomīši. Noliekam mix zonā riteņus un vērojam, kā finišē mazie dalībnieki. Sacensības komentē Jēkabs Nākums. Un viņš norāda, ka skriešanas etaps jāveic ķiverēs. Ir mazliet dīvaini, bet ja jau to apgalvo komentētājs, tad liekam ķiveres un iesildāmies. Mūsu konkurenti arī iesildās. Bez ķiverēm. Paskatāmies apkārt. Nevienam nav ķiveres, tikai mēs divi gudrinieki kaut kādā beztēmā skrienam ķiverēs. Izrādās Nākuma komentārs attiecās uz mazo dalībnieku distanci. Varbūt vajadzēja startēt viņu grupā!

Līdz startam 2 min. Noregulējam savus pulsometrus un sākam skriet. Pirmo reizi nekādas mandrāžas. Vispār nekādas sajūtas. Pilnīgs miers. Sākumā neforsējam. Skrienam kopā. Mēģinām nepakļauties kopējai masai, kas uzņēmusi diezgan strauju tempu. Jāpatur prātā, ka viņi ir profesionāli sportisti. Inercei, protams, ir milzīgs spēks. Uzmetu acis pulsam. 175 sitieni minūtē. Intensīvi. Divi apļi un esam mix zonā. Paķeram riteņus, uzvelkam ķiveres un dodamies velo etapā. Man joprojām nav velodators. No vienas puses labi, no otras – man nav ne jausmas, kādā ātrumā braucu. Cenšos mīt, cik iekšā. Emīls man pabrauc garām un pēc tam viņu redzēšu tikai finišā. Psiholoģiski ir ļoti grūti, jo distancē apdzenu tikai 3 cilvēkus. Toties mani apdzen ļoti daudz sportistu uz šosejas tipa velosipēdiem velokurpēs, grupējoties bariņos viens aiz otra. Kad viņi traucas man garām, ir sajūta, ka stāvu uz vietas. Protams, man ir kalnu velosipēds. Protams, es netrenējos tieši šāda tipa sacensībām. Protams, es esmu sieviete. Protams, attaisnojumus var atrast daudz, bet tā sajūta, ka nevelku, vienalga nepamet. Apņemos izspiest no sevis labāko, ko šodien varu. Pēc četriem apļiem riteni atstāju mix zonā un priekšā vēl 3,2 km kājām. Pēdas ir mazliet nejūtīgas no aukstuma. Apģērbs izmircis slapjš. Sāku skriet un nevaru ievilkt gaisu plaušās. Sāp mugura. Bet ne muskuļi, drīzāk plaušas. Dīvaina sajūta. Mēģinu skriet lēnāk, bet sāk durt sānā. Apstājos. Sāku iet. Elpoju smagi. Sāpes palēnām pāriet. Atsāku skriet. Bet viss sākas no jauna. Mēģinu iet, skriet, iet, skriet... Mani apdzen vairāki dalībnieki. Pēkšņi dzirdu pazīstamu balsi. Emīls. Viņš mani iedzinis pa apli. Malacis! Es savu pirmo apli arī kaut kā novelku. Atlicis vēl viens. Emīls jau finišējis un tagad mani mēģina uzmundrināt, paskrienot mazliet līdzi. Saņemos un turpinu jau pieklājīgākā tempā. Beidzot arī mans idents nopīkst uz finiša līnijas! Viss ir galā!

Rezultāts man neko neizsaka, jo nav, ar ko salīdzināt. 1,31 min. Kopvērtējumā pēdējā neesmu. Savā grupā astotā no divpadsmit. Skaidrs ir viens – vājie šajās sacensībās nepiedalās. Vājā šoreiz esmu es. Lai gan – viens no tiem trim, ko apdzinu trasē, bija vīrietis, kuram pie velosipēda bija piestiprināts groziņš, toties groziņā gulēja profesionālie enerģijas batoniņi!