trešdiena, 2010. gada 29. septembris

47 km svaiga gaisa


















Kāpēc?

Esmu izmēģinājusi daudz ko – piedzīvojuma sacensības, stratēģiskās sacensības, pusmaratonu, orientēšanos mežā, pilsētā stundu, 6 h, 24 h...
Rogainings bija kaut kas jauns un līdz šim nepiedzīvots. Un tas, protams, bija izcils iemesls, lai piedalītos. Turklāt kas gan var būt labāks par pavadītu dienu svaigā gaisā?

Kas?
Rogainings ir 8 h orientēšanās pa 50 km2 lielu apvidu – meži, purvi, grāvji, upes, izcirtumi, stigas –, vācot punktus. Kopumā kartē atzīmēti 50 punkti ar vērtību no 3-8. Visus savākt nav iespējams. Tātad ir jāizplāno maršruts ar mērķi savākt maksimāli daudz vērtīgo punktu.

Kad un kur?
2010. gada 26. septembrī no 9:30 devāmies iekarot Garciema, Garupes, Carnikavas un Ādažu apkaimi. No meža izlīdām ap 17:00.

Ar ko?
Komandā var būt no 2-5 cilvēkiem. Visērtāk jau divatā, jo komanda ir tieši tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Jo vairāk posmu, jo lielāka iespēja, ka spēki nebūs vienlīdz vērtīgi. Man ir paveicies, jo mans līdzvērtīgais otrs ir mans brālis Emīls. Miermīlīgs, nosvērts, asprātīgs cilvēks, ar ko nebūs garlaicīgi kopā pavadīt 8 h. Viņš komandu nosauca par Rupo tandēmu!

Kā?


Plānošanai ir izšķiroša nozīme. Neviens no mums iepriekš nav piedalījies rogainingā, taču Emīls ir mazliet palasījis teoriju. Apbruņojušies ar paliktni, adatiņām ar krāsainām galviņām un diegu sākam plānot distanci. Izvēlamies klasisku shēmu – skriet pa apli pret pulksteņrādītāja virzienā apmēram 35 km pa taisno, tātad + 5-7 km realitātē. Mērķis – noskriet maratonu. Galvenais – esam apņēmības pilni, un diena solās būt pietiekoši silta un saulaina. Jāpiebilst, ka karte nav klasiska. Tajā ir arī aerofoto fragmenti, kas nozīmē – nezināms reljefs, stigas un ceļi izrādās grāvji, šķietamie meži izrādās purvi.

Distance

Mums bija faktiski viens atskaites punkts – cikos būsim pie dzirdināšanas punkta, kas ir 10 km no starta jeb 4tā daļa no distances. Ja 12:10 tur būsim, ejam pēc plāna. Pie punkta bijām ar stundas handikapu, tātad gājām ātrāk nekā plānojām. Tāpēc nācās paplašināt maršturu un pieķert klāt vēl 3 punktus.
Pirmās 4h turējāmies lieliski. Gandrīz nekādas noguruma pazīmes, praktiski nekādas kļūdas, nekādu strīdu un nesaprašanos. Vienubrīd viens uzņemas vadību, pēc kāda laika otrs. Ik pa pāris stundām aprijam pa želejai un enerģijas batoniņam un padzeramies. Tīri intuitīvi noteiktā tempā skrienam pēc punktiem.
Pēc 4h un pieveiktiem aptuveni 25 km parādās pirmās noguruma pazīmes, kas strauji pieņemas spēkā. Tiklīdz apstājies vai sāc iet, saproti, ka tā ir kļūda. Sākam just ceļus, Emīlam spēka pietiek, bet viena kāja mazliet uzdod. Nogurums vispārējs. Vēl priekšā 3,5 h. Un ūdens praktiski beidzies. Nekautrējamies doties uz tuvējām mājām un uzpildīties. Vecīši mūs nosauc par bērniem un novēl labu atlikušo distanci. Pēc ūdens atjaunošanas atgriežas arī spēki, taču ne uz ilgu. Trases otrā daļā parādās nelielas kļūdas. Pārvietojamies, brīžiem ejot, brīžiem lēnām skrienot. Interesantākais, ka beigas mazliet forsējam. Pēdējos 3 punktus paņēmam pietiekoši lielā ātrumā un finišējam 7 h 25 min. Patiesībā vēl varēja paņemt vienu trijnieku. Pat neskrienot, bet vienkārši izejot līdz tam. Nolemjam, ka esam gana sevi pārbaudījuši un šai reizei pietiks. Smieklīgākais, ka tīri teorētiski tie trīs punkti mums būtu varējuši nodrošināt vietu trijniekā pie nosacījuma, ka pirmā vieta tiek diskvalificēta par noteikumu pārkāpumu, ko redzēja gan dalībnieki un atzina arī sacensību organizatori, tomēr viņiem vien zināmu iemeslu viltnieki kāpa uz pjedestāla.

Iznākums
7 h 25 min bijām noskrējuši 47 km ar vidējo ātrumu aptuveni 9 min/km. Man vidējais pulss 148 sitieni minūtē, nodedzinātās kalorijas – 1700 kcal.

Pēcgarša
Šis, šķiet, bija lielākais fiziskais pārbaudījums, ar kādu jebkad savā dzīvē biju saskārusies. Secinājums – varu un gribu noskriet maratonu. Īstu maratonu. Parīzē vai Ņujorkā. Fiziski rogainingu jūt vēl nākamās dažas dienas. Bet pēc mēneša es būtu gatava to izpildīt vēlreiz!