Mans otrais 1/2 maratons

Šoreiz es tam gatavojos. Apzināti un laicīgi. Pēc tam, kad pāris mēnešus atjaunoju organismu, skrienot lēnām ar ļoti zemu pulsu (līdz 135 sitieniem minūtē, miera pozīcijā pulss ir apmēram 60-70 sitieni minūtē, ātrs pulss – sākot no 160), pamazām izvēlējos garākas distances un pieliku tempu. Patīkami bija novērot, ka pie lielāka ātruma mans pulss vairs nebija tik augsts kā iepriekš. Nujā, kopš man ir Garmin pulsometrs un kopš veicu slodzes testu Olimpiskajā vienībā, pulss ir primārais rādītājs, ko ņemu vērā skrienot. Tas viss ir svarīgi, lai nepārslogotu organismu un lai nevis dedzinātu enerģiju un rezerves, bet tieši pretēji – audzētu.

Mans ierastais maršruts ir Mežaparks. Pārsvarā trenējos no rītiem. 7:00 izeju no mājas (dzīvoju uz Miera ielas pretī bāram Taka), uzķeru satelītu un skrienu pa veloceliņu līdz Mežaparkam. Turp-atpakaļ 10 km. Un ik pa laikam noskrienu 14 un 18 km. Sākumā vietām bija sniegs un ledus. Temperatūra svārstījās ap 0. Vēlāk palika siltāks, sniega vietā parādījās peļķes. Pēc tam arī tās izžuva, sāka zaļot un smaržot koki.

Iepriekšējā gadā nedēļu pirms maratona izlēmu skriet 21 km, jo nobruka stafetes komanda. Sapratu, ka noskriet pusmaratonu nav tas pats, kas noskriet 10 km vai 14 km. Prasīju vēl Nordam, ar ko jārēķinās. Viņš deva ļoti labu padomu: Atrodi savu tempu un skrien tajā. Neskaties uz pārējiem. Toreiz mans mērķis bija finišēt. Es ne tikai finišēju, bet arī ar pieklājīgu rezultātu – 1:50h.

Šajā Nordea Rīgas 1/2 maratonā gribēju paskriet zem 1:45h. Tas nozīmē skriet ar ātrumu mazliet zem 5:00 min/km jeb virs 12 km/h. Tā arī norādīju, piesakot savu dalību un saņemot 2941. numuru.

Šogad bijām 5 pazīstami skrējēji – Pētersons, ar ko kopā reizēm trenējos, Emīls, mans brālis, ar ko esam kopā pieveikuši 47 km rogainingu un pāru sacensības magnētā, Cabis, kurš, tāpat kā es, daudz raksta, un Raichapartyboy – cilvēks rokasbumba, cilvēks apdrošināšana, cilvēks atsaucība. Iepriekšējā dienā sarīkojām alternatīvo Pasta Party ar Foresta Gampa skatīšanos! Puiši vakarā runāja, ka vieglāk būs noskriet, ja atradīs kādu meitenes pēcpusi, uz ko skatīties. Šie divi izskatās, ka atraduši manējo! :)


Vēl pēdējās norādes mūsu atbalstītājiem – manai draudzenei Kristīnei, kura 7 km man, Emīlam un Raitim iedeva pirmo želejas porciju, un Norai, kuras uzdevums bija 12 un 17 km mūs visus apgādāt ar nākamajām devām. Želeja ir ogļhidrāti tīrā veidā, kas piegādā organismam vajadzīgās vielas un neļauj ķerties pie rezervēm. Iedarbība apmēram 20 min. 

Svētdiena. 22. maijs. Modinātājs nozvana 6:00. Līdz pus7 jāpaspēj paēst. Brokastīs auzu putra ar ievārījumu. Starts 8:30. Mazliet pēc 8 pie Piektdienas satiekos ar pārējiem. Manas mantas laipni paņem Pētersona draudzene Renāte. Jo tuvāk nāk pus9, jo satraukums kļūst mazāk valdāms. Pulss kāpj pāri 100 sitieniem.

Mūsu starta koridori atšķiras – Emīls ir priekšā, mēs ar Pētersonu pa vidu un Raitis ar Renāru aiz mums. Esmu iedzērusi vienu želeju pirms starta. Nav brīnums, ka pēdējās piecas minūtes nevaru nostāvēt. Visu laiku trinos un lēkāju. Man kabatā Liesmas aipods. Nekādas pleilistes neesmu sastādījusi. Man pietiek ar Muse pēdējiem diviem albumiem. Vajadzīgajā brīdī tie man iedos vajadzīgo draivu – par to nešaubos. Un tad Nords izšauj. Pūlis sāk lēnām kustēties uz priekšu.


1-2 km. Turos kopā ar Pētersonu (bildē mūs abus var atrast). Neizlaižu viņu no acīm. Sākumā jāizvairās no citiem un jātiek lielai daļai garām. Pamazām jāaudzē ātrums.


3-6 km. Pētersonu pazaudēju. Viņš skriet manam tempam par ātru. Tāpat jau es pārsniedzu normālo ātrumu un skrienu vidēji 4:40 min/km. Apzināti bremzēju sevi, lai gan gribas skriet ātrāk. Taču priekšā vēl savi 17 km.

7-8 km. Kristīne padod želeju. Emīls un Pētersons ir man priekšā. Želeja iedod jaunus spēkus. Izkrienu cauri Nordea dušai un tālāk jau seko garais/garlaicīgais posms līdz Dienvidu tiltam. 

                                                           

10-13 km. Pirmie strauji noskrietie 10 km liek par sevi manīt. Mēģinu nepazaudēt ātrumu. Ik pa laikam piefiksēju, ka cilvēki, ar kuriem skrienu, atkal ir pilnīgi citi. Nesaprotu – es viņus apdzenu vai viņi mani. 12 km Nora iedod želeju. Želejas dzeršana izsit no ritma elpošanu. Skrienot Dienvidu tiltā mani pārņem nepazīstamas sajūtas – sirds dauzās, grūti dabūt dziļo elpu un paliek mazliet vēsi. Nesaprotu, ko darīt, – samazināt tempu, apstāties vai turpināt skriet. Sāku skatīties uz pretīskrienošajiem un tādējādi novēršu uzmanību, neļaujot satraukumam pārņemt mani. Pamazām redzu pazīstamas sejas. Tos, kas finišēja zem 1:40h.

14-16 km. Tuvojas Dienvidu tilta gals, un tas jau liecina par atpakaļceļu. Galā paskrienu garām Emīlam. Tagad atliek tikai noķert Pētersonu. Skrienot atpakaļ, satieku Renāru un Raiti – viņi vēl skrien turp. Lejā no Dienvidu tilta palaižu brīvgaitu. Kļūda! Sāk durt sānā – 6 km pirms finiša. Skrienu bez liekām kustībām un elpoju ritmā. Viens, divi trīs - ieelpa, viens divi trīs - izelpa. Pēc laba brīža sāpes pāriet.

17-21 km. Nora padod pēdējo želeju. Man vairs neslāpst, bet jādzer, lai būtu spēks pēdējiem kilometriem. Mazliet padzeros. Pēkšņi man blakus parādās garmatains ārzemnieks. Maratonists. Uzcienāju viņu. Viņš labprāt arī dzer. Viņa temps diezgan labs 4:40. Un viņš mani velk. Skatās, lai neatpalieku, uzmundrina. Mazliet parunājam. Pēdējos metros spurtoju. Pulss 181.



Finišs. Čipa laiks 1:43:25 h. Vidējais pulss 171. Vidējais ātrums 4:52 min/km. Nodedzinātās kalorijas 652. Medaļa. Roze. Un 36. vieta starp sievietēm, kas skrējušas 1/2 maratonu.

Svaigas emocijas uzreiz pēc finiša!

Rezultāti. Pētersons man ielika pusminūti. Aiz manis, 5 sekundes apdzenot Emīlu, ielidoja Raitis. Un mūsu sacensības noslēdza Renārs – pēc Noras vārdiem ar vispozitīvākajām sajūtām. Kopumā visi paskrējām zem 1:50, kas 1/2 maratonam ir labs laiks.

Te arī mans diploms!

Līdz Ņujorkai ir jauna apņemšanās. Valmieras 1/2 maratons septembrī. Mērķis: paskriet zem 1:40.