Līdzsvaru meklējot

Ideja par līdzsvaru dzima dušā, kad tikko biju nomazgājusi xRace 2. posma dubļus. Gribējās saprast, vai, piedaloties līdzsvarā, to līdzsvaru var arī atrast?! Izrādās – nebija nemaz tik grūti.

Pirmkārt, jau mūsu komanda bija izcili līdzsvarota. Mēs bijām četri – es un mans brālis Emīls, Imants un viņa māsa Iveta, kas bija mūsu līdzjutēja, trenere un atbalsts vienā personā.
 
Otrkārt, mūsu attieksme bija visnotaļ līdzsvarā. 14 stundu garajās nakts sacensībās pieteicām komandu ar nosaukumu Sauvignon Blanc. Distanci neizgājām gludi, līdzsvaram pieļāvām arī dažas kļūdas. Un lai arī bijām vieni no retajiem, kas atrada visus punktus, nebijām nekādi varoņi -- atzinām sev, ka tas bija grūti un prasīja daudz spēka.

 
Treškārt, arī sajūtas trasē varēja izlīdzsvarot:

- piedzīvot, kā riet saule un aust gaisma un mostas daba (arī tā kundzīte, kas 6 no rīta izdomājusi izravēt tikko izdīgušās nezāles savā perfekti iekoptajā piemājas dārziņā) atsvēra 20 km ar kājām
  

- piecos no rīta sastaptie melnie zirgi, planējošie stārķi un iespēja braukt cauri smaržīgai pļavai, kur garākās Jāņuzāles sniedzas līdz krūtīm, atsvēra 100 km uz riteņa

- nu un pelde ezerā pati par sevi radīja dzīvas sajūtas










Baltvīns finišā bija kā labs papildinājums godpilnai 2. vietai mix grupā Tautas klasē! Ar līdzsvars.lv viss ir kārtībā – tur viss ir līdzsvarā.

xRace 2. posms - 2. uzvara

Psiholoģiski ir grūti startēt ar 104. numura krekliem. Tas nozīmē - 4. vieta iepriekšējā posma kopvērtējumā, kas automātiski ierindo mūs līderu kategorijā. Bet būs vēl grūtāk startēt nākamajā posmā ar 102. numuru.

Grūti ir tāpēc, ka nevar atslābt, jo bail kļūdīties. Starp citu -- viena no četrām DDB brīvībām ir brīvība no bailēm. Man tas ir labs treniņš -- katru posmu sākt no nulles.

Šoreiz viss sākās pavisam vienkārši - mums ir tukšas kartes. Bez kontrolpunktiem. Tos var iegūt, saliekot puzli. Ar likšanu mums sokas diezgan neslikti. Neesam, protams, tik ātri kā Spēļu tomāti, bet, kā viņi paši atzina, laiks, kad viņi beidza likt puzles, ir stipri īsāks nekā mūsējais. Māra bērnībā, piemēram, puzles vispār nebija.

Es neizpildīju vienīgo man uzticēto mājasdarbu - nenopirku normālus, ūdensizturīgus marķierus. Vakar nopirku. Savācu, kas nu man mājās bija. Vismaz viens bija permanentais. Laika taupības nolūkos pārzīmējām tikai divas kartes, trešo atstājot tukšu.

Pirmie posmi nevedās. Ar riteņiem izvēlējāmies nepareizu taktiku - reizēm taisnāk nebūt nav ātrāk - un spēkus atstājām purvā. Eko investora SU atkodām diezgan labi. Nokļuvām pasaules bankā, kur noteiktā secībā lielā klajumā bija jāsavāc Brazīlijas, Kanādas, Mexikas, Austrālijas un Japānas naudiņas-kontrolpunkti. Un nekādas norādes. Drīz vien sapratām, ka orientieris ir pasaules karte. Tur gan mums palīdzēja Glaxo meitenes un viena no Nordea komandām. Mēs viņiem arī.

Nākamais kāju posms (vēlāk atklājām, ka tas bija izvēles - t.i., vienalga, brauc ar ričuku vai ej kājām, bet finišā, parunājot ar trases plānotāju, izrādījās, ka tur vispār vajadzēja shēmot vēl pavisam citādi) arī negāja tik labi, kā gribētos. Ejot pēc riteņiem, pretī jau brauca līderi uz nākamo posmu. Ar handikapu - 10 min.

Un tad parādījās tas liktenīgais 71. punkts.

Kā redzams, punkts ir matemātiski jāaprēķina un pēc azimuta jānosaka tā atrašanās vieta. Mājas logus skaitījām kopā ar vairākām citām komandām, taču tālāk jau devāmies vieni paši. 2,5 km 53 grādu leņķī no laivu starta. Māris mūs burtiski aizveda līdz punktam! Precīzi!
Pēc tam, braucot uz laivu posmu, pa ceļam sastapām ļoti daudz Tautas klases komandu, kuras izmisīgi meklēja liktenīgo punktu. Un mēs visiem kā vienam atbildējām, ka neatradām. Savām sadarbības komandām labprāt būtu pateikuši, ja vien tur nebūtu bijušas vēl daudzas citas. Tā bija mūsu iespēja notikumu gaitu pavērst par labu sev.

Laivu posmā sāka līt. Un sazīmētie kontrolpunkti kartē pamazām pazuda. Veikli pārzīmējām, bet flomasters saskarē ar mitrumu reaģēja un arī svaigie kp pamazām izzuda. Mēģināju karti nosargāt zem peldvestes, jo priekšā vēl kāju posms pa Dobeli. Tikmēr lielākā daļa komandu bija jau ezerā, 71. punktam atmetuši ar roku. Tas, protams, dod 45 min sodu, kas mums ļauj uzelpot.

Pēdējā posmā gājām vieni paši. Diezgan raiti. Pie tālākā punkta abi ar Māri paslīdējām un sinhroni ielidojām gravā. Pēc sacensībām nācās pirkt Dolobeni, jo visa labā puse vienos zilumos.
Kad atradām brikšņos paslēpto 31. punktu un līdz finišam bija palikuši tikai 2 kp, pēkšņi nez no kurienes uzradās vēl 3 komandas. Un paldies dievam, jo meklējot kartē nākamo kp, secinājām, ka neesam iezīmējuši. 114. komanda padalījās ar info, bet nebija jau lielas nepieciešamības -- pēdējo kilometru skrējām aiz viņiem. Finišā 114. un Statoil2 komandām aizgājām garām. Un goda apli apkārt stadionam pēc 7h 14min, ko bijām aizvadījuši trasē, veicām pēdējiem spēkiem...


Nujā, nujā, nujā...
Mēs neesam fiziski spēcīgākie un izturīgākie, neesam arī visgudrākie. Stabilākie? Pagaidām. Mēs esam diezgan līdzsvaroti, paļaujamies paši uz sevi un mums vienkārši veicas.