Aizraujošie piedzīvojumi Tukumā jeb Xrace 2. posms

Kas mēs esam

Līva brauc SEBā ar riteni ne pirmo gadu un labi menedžē lietas. Artis ir sportiski vispusīgs un gudrs stratēģis. Es protu orientēties un uzņemos līdera lomu. Mēs esam kolēģi. Tāpēc arī mūsu komanda tika nosaukta uzņēmuma vārdā – DDB. Izvēlējāmies tautas klasi: 6h kontrollaiks, 8 km ar kājām, 25 km ar riteni, 2 km ar laivu un 200 m peldus. To mēs varam izpildīt. Mūsu plāns – apostīt gaisu un iziet distanci līdz galam. Augstākus mērķus neizvirzām. Ja sasniegsim, būs labi, ja ne – nebūs vilšanās!

Gatavošanās
Dažas dienas pēc tam, kad pieteicām komandu un līdz Xrace sacensībām bija palikušas nepilnas 3 nedēļas, es magnētā izmežģīju potīti. Uz līdzenas vietas. Ārsts teica – sāpēšot 4 nedēļas. Jau pēc nedēļas bijām mežā uz kopīgo orientēšanās treniņu. Orientēties ir jāprot visiem, tas ļauj ātrāk pieņemt lēmumus un mazāk kļūdīties.
Lai gan esam kolēģi, sacensību stratēģisko mītiņu novilkām nepiedodami ilgi, un arī tas noritēja tikai pusstundu, paralēli ēdot pusdienas. Darbi, darbi, darbi...
Jāatzīst, ka zināmā mērā esam diletanti bez lielas piedzīvojumu sacensību pieredzes. Artim nav sava riteņa. Es aizņemos no brāļa, apsolot nesalauzt, un savējo atdodu Artim. Otrs svarīgais jautājums – kā aiztransportēsim 3 riteņus līdz Tukumam. Ļoti negribas braukt ar vairākām mašīnām. Artis sarunā kūku vāģi, kurā, diviem riteņiem noņemot priekšējos ratus, lieliski saiet ne vien viss ekipējums, bet arī pašiem atrodas pa vietai. Vienīgi Līva ir mazliet iemūrēta. Nodrošināmies arī ar dažām želejām, batoniņiem un banāniem. Ūdenim piejaucam pulveri, kas sola nekavējoties iedot organismam nepieciešamo enerģijas lādiņu. Artis pēc tam sacensībās uztrauksies, vai nemēģinu viņam iesmērēt kaut ko kaitīgu. Īsti pat nezinu, ko atbildēt. Tāpēc saku, lai tikai ēd un nerunā!

Rīts pirms starta
Svētdienas rīts, protams, ir apmācies. Braucot uz Tukumu, sāk līņāt. Spriežam, kāpēc gan tagad negulēt siltā gultā un vienkārši nelasīt grāmatu? Nu, kas mūs dzen aukstumā, slapjumā nēsāties pa purviem, mežiem, brikšņiem 6 stundas no vietas? Paši raustām plecus, bet nospriežam, ka tas galīgi nav sliktākais scenārijs, kā pavadīt svētdienu! Tukumā izpildām visus iepriekšdotos norādījumus – piereģistrējamies, saņemam identus, kartes, krekliņus (mums ir 153. numurs) un tonnu ar reklāmmateriāliem, no kuriem mēģinām atasīt vērtīgo, piemēram, vakariņu talonus. Iepazīstoties ar sacensību distances aprakstu, saprotam, ka joki mazi. Piezīmēs parādās tādi teikumi kā “uzmanīgi, salas R mala peldoša”, “uzmanīgi, zemē dēļi ar naglām!”, “uzmaniet rokas no stikla vates un kājas no naglām” un kronis visam pēdējā posma pēdējais speciālais uzdevums, kur jāatrod divi punkti. Tur skaidri un gaiši lasāma piezīme “bīstami!”. Tagad skaidrs, kāpēc pirms starta jānodod parakstītas anketas. Par savu dzīvību atbildību uzņemamies paši! Varbūt jāpārfokusē mērķi? Iziet trasi dzīviem bez lieliem bojājumiem?
Riteņi jānogādā Šlokenbekas muižā Milzkalnē un pašiem jānogādājas atpakaļ Tukumā. Atbraukuši atpakaļ un saģērbušies, uztaisām komandas kopbildi. Tā ir Līvas ideja – pirms starta un pēc finiša! Pirms un pēc – pēc labāko reklāmu paraugiem! Artis ir lepns! Viņš par godu šim pasākumam ir nopircis pieguļošās baletdejotāju bikses. Nu mēs vairs neatšķirmies un izskatāmies pietiekami nopietni, lai saasinātu konkurences sajūtu.
Pusstundu pirms sacensībām ir kapteiņu sapulce. Pēdējie norādījumi un lielākais no jaunumiem – tautas klases kontrollaiks no 6h pagarināts līdz 8h. Tas ir nopietni! Jā, un vēl viens sīkums – pirmais uzdevums nav zināms līdz startam. Pirms paša starta apēdam pa banānam un batoniņam vulgaris un esam gatavi iekarot Tukuma apkaimes mežus.

Starts
Startā visas 86 tautas klases komandas (katrā pa trim dalībniekiem) dodas uz Tukums 2 staciju. Pa ceļam smejamies, ka sabāzīs mūs visus vagonos, aizvedīs uz Sibīriju, izlaidīs ārā un teiks: vienīgais uzdevums – tikt mājās. Kontrollaiks – gads! Ja atnāc vēlāk, atkal iesēdina vagonā un aizved atpakaļ. Melnie jociņi ir rādītājs, ka nestresojam. Protams, pa ceļam ir jāietvitero par kontrollaiku, lai mājās palicēji šausminātos vēl vairāk!
Stacijā mazliet pamīņājamies un aplūkojam savus konkurentus. Daži rūpīgi iesildās, daži klausās mūziku, daži čupojas ar citu komandu dalībniekiem... Pienāk vilciens. Sakāpjam iekšā. Kontroliere, kā pēc burvju mājiena, sportiski ģērbtiem cilvēkiem neko neprasa. Nākamajā pieturā kāpjam ārā, sapulcējamies ap sacensību organizatoru, kurš paziņo, ka tūlīt atskanēs troksnis un mums ir jādodas tajā virzienā pēc pārējām distancē nepieciešamajās kartēm. Pēkšņi dažas komandas sāk skriet. Visi pagriežam galvas pretējā virzienā un no Šlokenbekas muižas, kur atstājām savus velosipēdus, atskan gandrīz nedzirdams troksnis, toties skaidri redzams salūts. Apcērtamies apkārt un metamies salūta virzienā. Skrienot pāri pļavai starp rudzupuķēm un magonēm, kājas ātri vien kļūst slapjas. Gudrākie skrien pa apkārt pa ceļu. Uz tiltiņa pēc numuriem izvietotas aploksnes ar kartēm. Pārskrienam ar Līvu pāri un meklējam Arti. Arta nav. Nespējam viņu atrast melnajā tūkstotī. Izrādās viņš mūs gaida tiltiņa otrā pusē. Beidzot visi satiekamies un atrodam brīvu zāles pleķīti, kur izpētīt kartes. Pirmais posms ir galā!




Otrais posms -- velo

Mums katram ir sava karte. Šajā posmā pieļaujama dalīšanās. Katram dalībniekam jāiečekojas vienā no 3 punktiem. Katram savā. Ceturtais jāpaņem visiem. Iečekošanās notiek pavisam vienkārši – katram dalībniekam pie rokas piestiprināts idents – puļķītis, ka jāieliek paslēptā punkta bedrītē un jāsagaida, kad nopīkst. Tad punkts ir paņemts. Kāpjam uz riteņiem un braucam līdzi pārējām komandām. Tajā brīdī saprotam, ka pieļāvām lielu kļūdu, cerot, ka iztiksim bez veloplanšetēm (veloplanšetes īre 5 Ls vai 50 Ls, ja grib savā īpašumā).
Turēt rokās karti un kompasu, paralēli censties pārslēgt ātrumus un vajadzības gadījumā bremzēt ir praktiski neiespējami. Sacensību laikā karti nometu zemē kādas 4 reizes. Labi, ka kāds no mūsējiem brauca aiz manis un pacēla.
Tā kā punkti nav lielā attālumā, nolemjam savākt tos kopā, lai jau sākumā nepazaudētos. Atrodam pareizo ceļu, pa kuru nogriežamies no šosejas. Mērogs 1:30 000. Attālumus īsti nejūtam. Nolemjam sākt ar 3. punktu. Ceļa sazarojumā mums jāturas pa kreisi. Trešais punkts atrodas upītes līkumā. Jā, priekšā ceļš sazarojas. Vairākas komandas sabremzē. Daļa aizbrauc pa labi, daļa – pa kreisi. Mēģinām kartē saprast, kur esam. It kā viss pareizi – pabraucam pa kreisi, bet priekšā esošās komandas metas atpakaļ. Nekādas upītes tur nav. Ātri nolemjam braukt pa labi. Pēc brīža ceļš atkal sazarojas. Komandas nēsājas šurpu turpu un tikai katra pati zina, kur brauc un ko meklē. Mainām stratēģiju un dodamies pa labi pēc 1. un 2. punkta. Pie tiltiņa visi dalībnieki nomet riteņus un skrien pēc 1. punkta. Artis dodas viņiem pakaļ. Es paskatos kartē un saprotu, ka 2. punkts nav neko tālu. Atstāju Līvu gaidām Arti un braucu tam pakaļ. Pļaviņā pametu riteni un lecu lejā bedrē. Mazliet uz priekšu un, jā, gravas malā tur jau tas spīd – tik ļoti pazīstamais lukturis, kas man, starp citu, karājas mašīnā pie spoguļa. Iečekoju 2. punktu un skrienu ko kājas nes atpakaļ pie komandas biedriem. Nenokāpjot no riteņa, uzsaucu viņiem, un mēs dodamies pakaļ 3. punktam. Dažas komandas brauc ar mums vienā virzienā, citi jau, savākuši 4. punktu, gāž pa to pašu ceļu atpakaļ. Jābrauc lēnām un uzmanīgi, jo ceļš nav sevišķi gluds un braucēju ir vairāk nekā gribētos. Aiz brikšņiem ieraugām pļavu un upīti. Noliekam riteņus un ar Līvu skrienam pēc punkta. Tiklīdz ir skaidrs, kur punkts, ļauju Līvai skriet vienai un pati mazliet atpūšos. Zibenīgi visi trīs sasniedzam 4. punktu, kas novietots pie skatu torņa, griežam riteņus otrādi un braucam uz starpfinišu, kurā sāksies 3. un 4. posms. Ir, ko mīt, jo Tukuma apkārtne ir reljefaina! Līvai, protams, tas nesagādā nekādas grūtības, bet mēs ar Arti tā prātīgāk un lēnām. Pēdējie metri jāmin kalnā. Dažas komandas riteņus stumj. Mums lepnums neļauj kāpt nost, lai gan spēki tikpat kā galā. Bet tas ir tikai sākums. Vēl priekšā 4 posmi.

Laivas un kājas
Daudzo komandu dēļ 3. un 4. posmu var apmainīt vietām. Ja atbraucot laivu nav, var doties kāju posmā, ja laivas ir – tad iet uzreiz laivas un pēc tam kājas. Novietojam riteņus veloparkā un sastopamies ar nepatīkamu tiesnesi, kas nemitīgi paceļ balsi. Vēlāk spriedām, ka viņš laikam kādu aizvieto un lādējas, ka svētdienas dienā lietū un aukstumā “jākoordinē satiksme” vairākiem simtiem slimo, kam gribas kaut ko kādam vai pašiem sev pierādīt. Skrienam uz ezeru. Liela daļa laivu jau ir ezerā un attālinās no krasta, dažas tiek piepūstas. Uz jautājumu, vai laivas vēl ir, vienu atbildi grūti saņemt. Iespējams! Jāskatās! Pameklējiet! Artim izdodas vienu atrast un iestāties kā nākamajam rindā uz piepumpēšanu. Līvai uzdevums sameklēt vestes. Es skatos pēc airiem. Airu nekur nav. Tad pamanu meiteni, kurai katrā rokā pa diviem un tajā brīdī atskan tiesneša balss – uz laivu divi airi. Metos meitenei klāt un lūdzu atdot liekos airus man. Kamēr laiva iegūst apmērus, izpētām karti.


Jāpaņem 5 punkti dažādās ezera malās. Punkti skaitās tālāk. Pirmos 4 savācām velo posmā, tagad mums jāpaņem 8,9, 10, 11, 12. Daži punkti iztrūkst, piemēram 5. un 6., bet tie domāti sporta klasei, kuru kontrollaiks ir 10 h un distancē jāpaņem vairāk punktu.Vienojamies, ka Artis ar Līvu airē un es vadu kuģi. Bet airēšana iznāk visai nosacīta. Vairāk tāda laivas sagriešana un iztaisnošana. Artis airē pārāk stipri, Līva dusmojas. Mēģinu teikt, ka labāk mierīgāk un ar mazāku spēku, bet toties uz priekšu. Ar nelielu piepūli kaut kā nokļūstam līdz 9 punktam. Tas atrodas upītē, kas ietek ezerā. Mazliet pagrūstamies ar citiem dalībniekiem, viens otru iestumjam un mums izdodas iečekoties. 10. punkts ir uz saliņas, kurai R puse ir peldoša. Abi airētāji mani izlaiž ārā. Kājas, protams, slapjas, jo cerēt uz elegantu laivu piestātni ir muļķīgi. Ieraugu jauku ainu. Viens puisis tur otru, kamēr tas iečekojas kontrolpunktā. Punkts atrodas uz koka 3 m augstumā. Neslēpju izmisumu, un garākajam no puišiem sirdsapziņa neļauj mani pamest vienu uz salas. Viņš mani draudzīgi paceļ. Komandu savstarpējā sadarbība un izpalīdzība šajās sacensībās nebija retums. Ja mums kāds palīdz, mēs palīdzam citiem un citi vēl citiem un tā visi cits citam palīdz un pasaule kļūst labāka. Protams, daži nepalīdzēs, bet tas nekas. Tā ir viņu atbildība. Mazliet atgādina Stendzenieka klipu Par labu Latviju, tikai te neviens nedižojas ar saviem labajiem darbiem. Vienkārši dara un viss.
Iekāpjot laivā, pārņemu stafeti no Līvas, un nu jau mums ar Arti iet raitāk. Artis sāk klausīt manām norādēm, jo esmu komandas kapteinis un laivoju no 4 gadu vecuma. 8. un 10. punktu paņemam viegli. Pēdējais 12. ir slapjā purvā, kur ar Arti samērcējam kājas līdz dibeniem. Līva pa to laiku izpētījusi citu komandu taktiku, un mēs vairs laivā nekāpjam, bet pa sauszemi to nogādājam finišā.

Kājas

Paliek karsti. Nometam jakas, paķeram nākamo karti un dodamies 5 km kāju posmā. Uzsākot posmu, sajūtu nelielu izsalkumu un slāpes. Mums līdzi ir nedaudz ūdens. Padzeramies. Šis nebūs viegls posms, jo mums ir aerokarte, kurā redzama teritorija no augšas -- tikai meži un dažas mājas. Jāatrod 6 punkti – 13., 14., 15., 16., 19. un 20. 13. punkts ir netālu no 9. laivu posma punkta. Noskrienam lejā līdz upītei. Mums jātiek pāri. Dažas komandas jau metas ūdenī. Veikli novērtējam citas iespējas. Bezcerīgi. Neko darīt. Esam ūdenī līdz padusēm. Es aizķeros aiz zara un gandrīz iekrītu ar seju dubļos. Izkāpjam krastā un aizlaužamies līdz 13. punktam. Tālāk sekojam pa iemīto taciņu citām komandām. Atkal jābrien pāri upei. Katrs solis var būt bīstams, jo nekad nevar zināt, kas ir zem ūdens. Pārsvarā jau bedres, koki un zari. 14. punkts atrodas pamestā pussapuvušā koka mājā bez jumta, bet toties ar dzelts trepēm. 15. punkts – kalna virsotnē. Ejam ar citām komandām gar upes malu līdz meža ceļam un pa to uz augšu. Pēc mirkļa izejam klajumā pie mājām. Kartē neko nevar saprast. Nepatīkama sajūta – nekontrolējam situāciju! Akli sekojam citiem cerībā, ka viņi zina, kur jāiet. Un viņi patiešām aptuveni zina. Punktu atrodam milzīgā kalnā, kura virsotnē ir vēl viens milzīgs kalns. Liekas, ka debesis ir rokas stiepiena attālumā. Nākamo punktu atrodam viegli. Pa ceļam apdzenam divas konkurentu komandas. Arī Mix. Redzēdams, ka mēs ar Līvu skrienam, nevis ejam, viens no konkurentu komandas puišiem apstājas un uzsauca komandas dalībniecēm – mēs varam vai nevaram! Neizskatījās, ka viņas slinkotu apzināti. Drīzāk bija vienkārši sagurušas, tomēr pārliecinoši atbildēja – varam!
19. punktu meklējot, gandrīz sastrīdamies. Aizejam nedaudz pa kreisi. Un Artis ar Līvu atsakās doties brikšņos. Vēl mazliet pa ceļu – viņi sametas uz vienu roku. Kad vairāk pa kreisi nedrīkst iet, laužamies cauri Latvijas džungļiem, līdz iznākam uz ceļa. Esam pa daudz nobīdījušies pa kreisi, bet attālums nav tik liels, lai zibenīgi nenoorientētos un nepaņemtu punktu, kas piestiprināts pie grausta jumta. Pēdējais 20. punkts novietots kaut kur pie upītes. Pašiem jāatrod, kur. Atradodam upītes sākumu un skrienam uz leju, līdz uzskrienam punktam. Atlicis tikai finišs. Netālu no upītes satiekam komandu, kas meklē grausa mājas jumtu. Saprotam, ka ar mums nav tik traki! Finišā beidzot kārtīgi padzeramies un katrs apēdam pa enerģijas batoniņam, banānam un želejai, paralēli plānojot nākamo posmu. Tajā brīdī atskan zvans no paziņu komandas, kas arī piedalās pirmo reizi, turklāt bez labām orientēšanās prasmēm. Jautājums – vai mēs atradām 15. punktu. Vairākas komandas ķemmē apkārtni. Lai kā gribam, nespējam viņiem palīdzēt, tikai atbalstīt ar vārdiem!

Atkal velo






















Lai šo posmu izietu, jāveic matemātiski aprēķini. No 17 kartē iezīmētiem punktiem tikai 4 (17., 30., 31. un 32.) ir reāli dabā izvietoti. Visi pārējie ir viltus punkti maldināšanai. Pareizos punktus var noteikt, veicot mēroga pārrēķinus, jo kartei pa labi mērogs ir 1:20 000. Artis zibenīgi sarēķina un iezīmē provizoriskos punktus. Paliek vēsi, tāpēc sakrāmējam mantas, novērtējam virzienu un dodamies mežos. Priekšā garš nobrauciens. Jūtamies tik labi, ka aizbraucam garām vajadzīgajam pagriezienam un 200 m nobraucam lieki. Kad saprotam, griežamies riņķī un braucam atkaļ. Mazliet galvu sajauc vairākas komandas, kas iebrauc pretējā mežā. Te jāatceras viens no svarīgiem magnētistu likumiem – nekad neskaties, ko citi dara, jo nekad nevar zināt, vai viņi to dara pareizi un vai tā ir tava distance, ko viņi skrien. Tāpēc braucām pa ceļu, kuram pēc kartes mūs vajadzētu nogādāt pie 17. punkta. Piebraucam pie mājām, kur satiekam vēl divas komandas. Skatoties kartē, mēģinām saprast, kas tās par mājām un kur tālāk jābrauc. Meiteņu komanda izskatās pagurusi un vairs nespēj orientēties. 115. puišu komanda vēl domā līdzi.

Viens no viņiem noskaidro, kādās mājās esam iemaldījušies un parāda ceļu. Tālāk braucam kopā, taču arī kopā braucot 17. punktu sākumā meklējam nepareizā vietā. Pēc ceļa seguma spriežot, ne mēs vienīgie nepareizi nogriezāmies. Citi jau iepriekš bija ieminuši nepareizas takas. Daudz laika nekavējot, nolemjam pabraukt tālāk un pareizi darām. Pēc brīža sasniedzam precīzi tādu pašu ceļu sazarojumu kādā nogriezāmies iepriekš, un tur jau arī ir meklētais karjers un punkts. Nākamos trīs atrodam bez problēmām, turklāt atraujamies no nogurušās meiteņu komandas un panākam citus konkurentus, kas brīnās, ka no 17 punktiem patiešām tikai 4 ir redzami un īsti. Prieks, ka apgaismojam viņus, un kopā ar 115. puišiem veiksmīgi pabeidzam velo posmu. Pulkstenis rāda 17:00.

Pēdējais posms – speciālie uzdevumi
Velo posma finišs beidzas ar pēdējā posma pirmo uzdevumu – lēcienu no 6 m augsta tilta lielā dzeltenā pūslī. Zinu, ka Artis baidās no augstuma. Līva arī. Es nolemju lekt.



Pieeju pie tilta, pārkāpju pāri, tūlīt jau lekšu un tad pamanu sev blakus vienu dalībnieku ar 36. numuru. Sporta klase. Izskatās nobījies un vēl izskatās,ka viņš jau stāv labu laiku. Skatos lejā un atceros laiku pirms 20 gadiem, kad bezbailīgi lecu Salacā no 5 m augsta tilta. Reiz gribēju to parādīt mammai. Pasaucu viņu. Un viņa, kā jau mamma, neko ļaunu negribēdama, teica man, lai tikai ievelku elpu. Kopš tās reizes vairs ne reizi nenolecu. Jo sāku domāt par lietām, ko līdz šim darīju automātiski. Un tagad es tur stāvu un man ir jālec. Un es nevaru saņemties. Tautas klasē jālec tikai vienam dalībniekam, kamēr sporta klasē visiem. 36. nr. joprojām nevar saņemties. 115. puiši ir kaifā un lec pa vienam visi trīs! Saprotu, ja negribam viņus palaist, man jālec. Aizžmiedzu acis, saviebjos un lecu. Ātri un nesāpīgi. Esmu sevi pārvarējusi un ceru, ka arī 36. saņemsies, bet nav laika gaidīt. Skrienam pēc riteņiem un braucam uz 2. speciālo uzdevumu jeb SU.
Pa ceļam mums garām kā stāvošiem padrāžas sporta klases Madmen komanda. Viņi brauc ļoti tuvu cits aiz cita. Tā ir vieglāk. Kamēr pirmais velk, pārējie atpūšas. Pēkšņi manam ritenim kaut kas sāk grabēt. Atskrūvējies pudeles turētāks. Pudele draud tūlīt izkrist. Bet nav laika turētāju pieskrūvēt. Ļauju viņam iet. Lietām tāpat nevajag pieķerties. Vēl jo vairāk, ja tās nav tavas. Vēlāk apsolu brālim nopirkt vietā jaunu. Atdodu savu dzeramo Artim un braucam tālāk. Otrais uzdevums – 10 pamestos angāros paslēpti 5 punkti, mums katram jāapņem viens. Atstājam Līvai 5 tuvākos un paši braucam uz tālākajiem. 10. angārā atrodu punktu, līdz kuram piekļūt var, vienīgi kāpjot pa dzelzs sienu, balstoties uz maziem trīsstūrveidīgiem izvirzījumiem. Artis ir gatavs kāpt. Izskatās nežēlīgi bīstami. Neskatos. Skrienu meklēt savu punktu. Atrodu to 7. angārā starp ieeju un izeju šaurā nišā diezgan augstu no zemes. Man priekšā puiši no citām komandām rāpjas augšā kā cirkus vingrotāji un pa vienam iečekojas. Pustumsā uz metāla stieņa atdauzu kāju. Sāpīgi. Dusmojos uz organizētājiem, ka šajās sacensībās par sievietēm vispār nedomā. Nikna eju prom un sameklēju Arti. Nolemjam atgriezties. Viņš mani atbalsta. Un es vēlreiz pārkāpju sev pāri, uzrāpjoties pakaļ punktam. Celis joprojām sāp. Šajā posmā pazaudējām 115. puišus, kas izrādās veiklāki. Līdz 3. SU minamies kādu laiku. Artis sāk atpalikt. Nolemju samainīties ar riteņiem, jo manējais iet vieglāk. Uzkāpusi uz Arta riteņa, esmu šokā! Sēdeklis ir daudz par zemu. Nav brīnums, ka Artim spēki iet uz beigām! Uzregulēju pareizo augstumu un piedzenu pārējos. 3. SU pēc fotogrāfijām jāsameklē pamestas ēkas un tajās paslēptie punkti. Jau iepriekš zinām, ka šī ir tā vieta, kur būs nepieciešams lukturītis vai telefons ar spilgtu gaismu. Līva lukturīti aizmirsa. Nācās izlīdzēties ar telefonu, kas nederēja tieši nekam. Bez kārtīgas lampas vienu no punktiem nebūtu bijis iespējams atrast. Labi, ka atodam to kopā ar vairākām citām komandām. Bet tas vienalga dažus (labi, ka nevienu no mums) nepasargā no traumām, kas tiek iegūtas, tumsā uzgrūžoties krēsliem un dēļiem. Spēki ir tuvu izsīkumam. Vēl palicis viens SU. Tas ar piezīmi Bīstami! Bet līdz punktam vēl jātiek. Atkal garš miniens gar šosejas malu. Paliek ar katru brīdi arvien grūtāk. Pēdējie punkti paslēpti pamestā un pusagruvušā katlumājā – 2. un 3. stāvā. Ja nebūtu Arta... bet bija!
Joprojām nesaprotu, kā šādās sacensībās var startēt komandas, kurās ir tikai meitenes. Visu cieņu viņām, bet es neparakstītos!
Līdz finišam vēl priekšā trepes, pa kurām pēdējiem spēkiem uznesam riteņus. Izbraucam cauri finiša RedBull vārtiem un tikai tad aptveram, ka esam pabeiguši distanci. Nepilnās 7 stundās! Pats skaistākais, ka finišējot, protams, spīd saule un laiks kļuvis silts. Kā pēc pasūtījuma. Atdodam identus un uzreiz nofotografējamies mūsu pirms un pēc sacensību “reklāmai”! Tas nu ir izdarīts!


Pēc finiša
Nomazgājam riteņus un nomazgājamies paši. Nekad nav gribējies
tik ilgi stāvēt zem karstas dušas un neiet prom. Piespiežam sevi aizgriezt krānu un saģērbties un dodamies ēst pasaulē gardāko soļanku un karbonādi! Tukuma Ledus halles ēdnīcā novērojama tipiska latviešu psiholoģija. Visi sēž pie galdiņiem, un vienīgais brīvais galdiņš ir ar smalkiem dīvāniem un krēsliem, kurā nekautrējamies iesēsties, lai kādu laiku nepieceltos. Nevaram, protams, nomierināties, nepārrunājot sacensību iespaidus un fiziskās sajūtas. Pa logu redzams, ka organizatori gatavojas apbalvošanai. Provizoriskie rezultāti izlikti lejā pie sienas. Mums par pārsteigumu esam 18. vietā Mix grupā. Kopvērtējumā Tautas klasē no 86 komandām ierindojamies 32. vietā. Mērķis izpildīts un pārsniegts! Nākamās sacensības plānojam izlaist, jo pa taisno no Salacgrīvas uz Madonu laist nebūtu prāta darbs, lai gan – you never know... Trakajiem pieder pasaule!
Atpakaļ ceļā ar Līvu nospriežam, ka nākamās divas nedēļas svārkos mūs neredzēt. Jāsārstē sabrāzumi un zilumi.