Šis xRace posms iekrita nākamajā dienā pēc Positivus festivāla. Uzreiz pēc iedvesmojošā Muse koncerta devāmies uz Madonu. Kamēr pārējie komandas biedri mašīnā saldi gulēja, man bija tā iespēja vērot vienu no skaistākajām dabas parādībām -- saullēktu!
Par to, kā mums gāja sacensībās, skatieties video, kas uzņemts drīz pēc finiša.
">
Statistika
Kas attiecas uz rezultātiem, esam auguši. Šoreiz ieņēmām 5. vietu Mix grupā un 11. vietu Tautas klasē kopvērtējumā (ieskaitot sieviešu un vīriešu komandas). Kopumā Tautas klasē startēja 62 komandas, no tām 33 mix. Līdz pjedestālam mums trūka nieka 11 minūtes. Bet kas tad tas ir uz kopējā laika fona?! Šoreiz mūsu tīrais trasē pavadītais laiks bija 5 h 23 min un 9 sek.
pirmdiena, 2010. gada 19. jūlijs
pirmdiena, 2010. gada 12. jūlijs
SEB Tukuma posmā uzsēju pionieru kaklautu
Ritenis
Patiesībā es vienkārši gribēju jaunu riteni. Pēc vairāku versiju apskates, man pavīdēja iespēja uzkāpt uz izcila skaistuļa. Es, kā sieviete, protams, uzreiz novērtēju krāsas – sarkans ar baltu. Pa skaisto! Pēc SEB posma novērtēju arī pašu riteni – Specialized, ar ko brauc Tour de France monstri, un XTR pārslēdzēji.
Runā, ka ritenim ir labākā komplektācija, kāda vien iespējama. Pēc tāda, protams, visi pārējie velosipēdi liekas nežēlīgi smagi un neveikli. Kā viņus tajā reklāmā sauca? Ciskudriļļi? Briesmīgs vārds!
Atkāpe. Krāsas
Par krāsām man ir stāsts no viena slēpošanas brauciena Austrijā. Toreiz vēl braucu ar slēpēm un īrēju inventāru uz vietas. Nomā bija jāaizpilda anketa, smalki norādot visas detaļas – vecumu, augumu, svaru, slēpošanas pieredzi un tā tālāk. Ar aizpildīto lapiņu pieeju pie puiša, kas izsniedz slēpes, un viņš man prasa: kādas ņemsiet? Nē, nu lieliski, nodomāju! Es te pūlos, aizpildu visas tās viņu prasības, lai pēc tam pati arī piemeklētu sev slēpes?! Īsti vēl nebiju paspējusi viņam to pateikt, kad atskanēja otrs jautājums: sarkanas vai zilas? Sarkanas, protams! Vismaz saskaņotas ar slēpošanas jaku. Vēlāk izrādījās, viņš bija domājis, kādu zīmolu gribu, -- Salomon, Fisher, Rosignol, Dynastar. Labi vien ir, ka iedeva sarkanas, jo atšķirību starp slēpju zīmoliem tāpat saskatu tikai krāsās un nosaukumos.
Tukums. Pirms
Vienmēr esmu teikusi, ka SEB maratons nav man. Pārāk daudz tautas, pārāk smagi, pārāk bīstami, pārāk pārāk... Es pēkšņi kļuvu fobiju pārņemta. Un man vienlaikus piemetās veselas trīs – demofobija (bailes no pūļa), tahofobija (bailes no ātruma) un agliofobija (bailes no sāpēm). Un tā nebija tikai attaisnošanās. Vispār man tīri labi patika mana nostāja. Nē un viss. Bet tad uzradās tas sarkanbaltais skaistulis, kas bija jāiemēģina. Un daži SEBa eksperti, kas neizlaiž nevienu posmu, apgalvoja, ka Tukums esot viegls un īss. Tikai 31 km. Lauzos, lauzos, līdz padevos. Bet pirms tam nolēmu trasi izbraukt, lai zinu, ar ko rēķināties.
Pirmie 10 km tiešām viegli. Starts Tukuma centrā, daži kilometri pa asfaltu, pašā sākumā fantastisks nobrauciens, kurā attīstīt ātrumu, tālāk daži nelieli kāpumi, kur apdzīt vājākos, un tad pa grants ceļu mežā iekšā, kur vismaz nejūties kā grilēta gaļa. Un sākās brīnumi – kā pa kalniem un lejām vārdu vistiešākajā nozīmē. Kādas piecas reizes nokāpu no riteņa un stūmu to augšā, domādama, kam man šitas viss? Es zināju, ka nevajag! Tā vienu kāpienu pieveikusi, odus pabarojusi, uzlecu uz riteņa, bet pēc mirkļa atkal kāpju nost, jo šoreiz ir tāds stāvums uz leju, ka man pietrūkst drosmes braukt ar riteni. Perfekta trase, kurā ritenis ir vairāk jānes nekā jābrauc. Labi, ka manējo var viegli pasist padusē kā rokassomiņu. Galvenais nepierast saukt par manējo, jo vēl jau nav īsti mans. Bet citādi gāzt lejā no kalna ir tīrais kaifs, ja vien nebūtu tā kāviņtursauc, nujā, tahofobija. Nenormāli baidījos palaist brīvgaitā. Un saprotami, jo nekad nevar zināt, kas sagaida aiz nākamā līkuma – akmeņi, smiltis, dubļi, ūdens šķēršļi, strauji pagriezieni, jebkas.Esmu bailīga, daudz bremzēju, bet kad nobraucieniem seko kāpumi, ātruma nekāda un mocības sākas no jauna.
Nobraukt no Milzkalna un pēc tam tajā uzrāpties man vairs nebija spēka. To daļu vienkārši izlaidu. Un tajā brīdī mani piemeklēja skaidra saprāta balss: Nolec no trases. Svētdienas gonkā vienkārši nepiedalies. Brauc uz jūru, lasi grāmatu, dzer aukstu ledus tēju, nevis spīdzini sevi līdz spēka izsīkumiem. Pēdējie 3 km atkal asfalts un pašās beigās neliels kāpums. Un šī skaitās visvieglākā trase? Kādas tad ir pārējās? Fū! Nē, nē, šī ir salīdzinoši smaga trase. Vidēja. Tad neesmu tik nevarīga, kā domāju. Tici vai nē, bet pēc pusstundas visas smagās sajūtas jau bija izplēnējušas gaisā kā nebijušas un atkal iezagās galvā doma – varbūt tomēr?
Tukums. SEBs
Svētdienas diena atnāk ar jaunu karstuma rekordu. 31 grāds ēnā. Saulē 46. Perfekts laiks, lai kāptu uz riteņa, iejuktu 1300 dalībnieku lielā masā, censtos apdzīt pirmajos 10 km, cik vien iespējams daudz konkurentu (tā kā startēju pirmo reizi, man ir tas gods braukt no pedējā koridora) un 5 reizes atkal kāpt no nost riteņa un kopā ar pārējiem, smagi elsojot, stumt riteņus kalnā. Un tieši to es arī izdarīju.
Ieraugot startā melno tūkstoti, apņēmība tikai auga. Man taču ir jāaizstāv Specialized gods, citādi smieklīgi – ritenis oi, oi, oi, bet braucēja nekāda. Pirmās 5 minūtes vajadzēja stumties, kamēr neskaitāmie braucēji izretojās. Daudzi ironizēja – forša gonka, labi gāžam... Uzdot gāzi varēja tajā garajā nobraucienā, uzmanīgi apdzenot citus dalībniekus. Daudz vairāk apdzinu kāpumos pirms meža. Sajūta laba – garām ej tikai tu, tevi praktiski neviens neapdzen, tikai daži labi braucēji, kas iemaldījušies pēdējā koridorā. Bet temps, salīdzinoši ar treniņu, zemāks. Vismaz tā šķiet, jo visu laiku jārēķinās ar apkārtējiem. Toties adrenalīns milzīgs. Tāpēc, ka sacensības. Jūtu, ka braucu mazliet pārdroši. Bet zinu, kur var nebremzēt, kur labāk iet garām, kas aiz kura līkuma sekos. Karstumu praktiski nejūt. Nav laika par to domāt. Galvenais visu laiku operēt ar ātruma pārslēdzējiem.
Trases otrajā daļā pēdējais smagais pārbaudījums bija kāpiens Milzkalnā, ko treniņā biju izlaidusi. Kaltē nežēlīgi, bet dzeramais jātaupa, jo vēl nepildi 10 km priekšā. Spēkus atjaunoja ūdens šalts, kam varēja izbraukt cauri tieši pirms došanās Golgātā. Spirdzinošais ūdens čurkstēja uz sakarsušās miesas. Vēl viens uzmundrinājums -- skaidri zināju, ka šī ir pēdējā reize, kad nokāpšu no riteņa. Un te nu es kļūdījos. Trases beigās atslābināju uzmanību. Tas man maksāja 2 nesāpīgus kritienus dubļos.
Pirmo kritienu izraisīja meitene, kas bija nolēmusi trases malā tieši man ceļā apstāties un pagaidīt draudzeni. Nenovaldīju savu riteni. Ottreiz tas vienkārši iestiga dubļos. Zaudēju 20 sekundes. Trešais kritiens bija krietni bīstamāks, taču rezultējās tikai ar pārbīli un mazliet nobīdījušos ķiveri. Neizņēmu pagriezienu. Gribēju tā smuki pa maliņu, bet ienesos it kā garā zālē, kas patiesībā slēpa gravu. Gravā gluži neiekritu, bet ar vaigu gar smiltīm gan nobraucu. Un ritenis pārlidoja man pāri. Labi, ka tik viegls. Pēc pusminūtes jau biju zirgā un nesos uz finišu, pa ceļam mēģinot apjaust, vai galva ir savā vietā. Pēdējos divos kilometros atdevu visus atlikušos spēkus, kas, kā izrādījās, vēl ne tuvu nebija beigušies.
Rezultātā no 1314 dalībniekiem 941. vieta, tātad distancē man izdevās apdzīt apmēram 350 braucējus. Grupā no 96 dalībniecēm 24. vieta. Iesākumam nav slikti.
Tukums. Pēc
Labi, ka tomēr nenolecu no trases. Gandarījums bija liels. Putra garšīga. Vai braukšu vēl? Tikai ar Specialized riteni, ja man to izdosies nopirkt!
Patiesībā es vienkārši gribēju jaunu riteni. Pēc vairāku versiju apskates, man pavīdēja iespēja uzkāpt uz izcila skaistuļa. Es, kā sieviete, protams, uzreiz novērtēju krāsas – sarkans ar baltu. Pa skaisto! Pēc SEB posma novērtēju arī pašu riteni – Specialized, ar ko brauc Tour de France monstri, un XTR pārslēdzēji.
Runā, ka ritenim ir labākā komplektācija, kāda vien iespējama. Pēc tāda, protams, visi pārējie velosipēdi liekas nežēlīgi smagi un neveikli. Kā viņus tajā reklāmā sauca? Ciskudriļļi? Briesmīgs vārds!
Atkāpe. Krāsas
Par krāsām man ir stāsts no viena slēpošanas brauciena Austrijā. Toreiz vēl braucu ar slēpēm un īrēju inventāru uz vietas. Nomā bija jāaizpilda anketa, smalki norādot visas detaļas – vecumu, augumu, svaru, slēpošanas pieredzi un tā tālāk. Ar aizpildīto lapiņu pieeju pie puiša, kas izsniedz slēpes, un viņš man prasa: kādas ņemsiet? Nē, nu lieliski, nodomāju! Es te pūlos, aizpildu visas tās viņu prasības, lai pēc tam pati arī piemeklētu sev slēpes?! Īsti vēl nebiju paspējusi viņam to pateikt, kad atskanēja otrs jautājums: sarkanas vai zilas? Sarkanas, protams! Vismaz saskaņotas ar slēpošanas jaku. Vēlāk izrādījās, viņš bija domājis, kādu zīmolu gribu, -- Salomon, Fisher, Rosignol, Dynastar. Labi vien ir, ka iedeva sarkanas, jo atšķirību starp slēpju zīmoliem tāpat saskatu tikai krāsās un nosaukumos.
Tukums. Pirms
Vienmēr esmu teikusi, ka SEB maratons nav man. Pārāk daudz tautas, pārāk smagi, pārāk bīstami, pārāk pārāk... Es pēkšņi kļuvu fobiju pārņemta. Un man vienlaikus piemetās veselas trīs – demofobija (bailes no pūļa), tahofobija (bailes no ātruma) un agliofobija (bailes no sāpēm). Un tā nebija tikai attaisnošanās. Vispār man tīri labi patika mana nostāja. Nē un viss. Bet tad uzradās tas sarkanbaltais skaistulis, kas bija jāiemēģina. Un daži SEBa eksperti, kas neizlaiž nevienu posmu, apgalvoja, ka Tukums esot viegls un īss. Tikai 31 km. Lauzos, lauzos, līdz padevos. Bet pirms tam nolēmu trasi izbraukt, lai zinu, ar ko rēķināties.
Pirmie 10 km tiešām viegli. Starts Tukuma centrā, daži kilometri pa asfaltu, pašā sākumā fantastisks nobrauciens, kurā attīstīt ātrumu, tālāk daži nelieli kāpumi, kur apdzīt vājākos, un tad pa grants ceļu mežā iekšā, kur vismaz nejūties kā grilēta gaļa. Un sākās brīnumi – kā pa kalniem un lejām vārdu vistiešākajā nozīmē. Kādas piecas reizes nokāpu no riteņa un stūmu to augšā, domādama, kam man šitas viss? Es zināju, ka nevajag! Tā vienu kāpienu pieveikusi, odus pabarojusi, uzlecu uz riteņa, bet pēc mirkļa atkal kāpju nost, jo šoreiz ir tāds stāvums uz leju, ka man pietrūkst drosmes braukt ar riteni. Perfekta trase, kurā ritenis ir vairāk jānes nekā jābrauc. Labi, ka manējo var viegli pasist padusē kā rokassomiņu. Galvenais nepierast saukt par manējo, jo vēl jau nav īsti mans. Bet citādi gāzt lejā no kalna ir tīrais kaifs, ja vien nebūtu tā kāviņtursauc, nujā, tahofobija. Nenormāli baidījos palaist brīvgaitā. Un saprotami, jo nekad nevar zināt, kas sagaida aiz nākamā līkuma – akmeņi, smiltis, dubļi, ūdens šķēršļi, strauji pagriezieni, jebkas.Esmu bailīga, daudz bremzēju, bet kad nobraucieniem seko kāpumi, ātruma nekāda un mocības sākas no jauna.
Nobraukt no Milzkalna un pēc tam tajā uzrāpties man vairs nebija spēka. To daļu vienkārši izlaidu. Un tajā brīdī mani piemeklēja skaidra saprāta balss: Nolec no trases. Svētdienas gonkā vienkārši nepiedalies. Brauc uz jūru, lasi grāmatu, dzer aukstu ledus tēju, nevis spīdzini sevi līdz spēka izsīkumiem. Pēdējie 3 km atkal asfalts un pašās beigās neliels kāpums. Un šī skaitās visvieglākā trase? Kādas tad ir pārējās? Fū! Nē, nē, šī ir salīdzinoši smaga trase. Vidēja. Tad neesmu tik nevarīga, kā domāju. Tici vai nē, bet pēc pusstundas visas smagās sajūtas jau bija izplēnējušas gaisā kā nebijušas un atkal iezagās galvā doma – varbūt tomēr?
Tukums. SEBs
Svētdienas diena atnāk ar jaunu karstuma rekordu. 31 grāds ēnā. Saulē 46. Perfekts laiks, lai kāptu uz riteņa, iejuktu 1300 dalībnieku lielā masā, censtos apdzīt pirmajos 10 km, cik vien iespējams daudz konkurentu (tā kā startēju pirmo reizi, man ir tas gods braukt no pedējā koridora) un 5 reizes atkal kāpt no nost riteņa un kopā ar pārējiem, smagi elsojot, stumt riteņus kalnā. Un tieši to es arī izdarīju.
Ieraugot startā melno tūkstoti, apņēmība tikai auga. Man taču ir jāaizstāv Specialized gods, citādi smieklīgi – ritenis oi, oi, oi, bet braucēja nekāda. Pirmās 5 minūtes vajadzēja stumties, kamēr neskaitāmie braucēji izretojās. Daudzi ironizēja – forša gonka, labi gāžam... Uzdot gāzi varēja tajā garajā nobraucienā, uzmanīgi apdzenot citus dalībniekus. Daudz vairāk apdzinu kāpumos pirms meža. Sajūta laba – garām ej tikai tu, tevi praktiski neviens neapdzen, tikai daži labi braucēji, kas iemaldījušies pēdējā koridorā. Bet temps, salīdzinoši ar treniņu, zemāks. Vismaz tā šķiet, jo visu laiku jārēķinās ar apkārtējiem. Toties adrenalīns milzīgs. Tāpēc, ka sacensības. Jūtu, ka braucu mazliet pārdroši. Bet zinu, kur var nebremzēt, kur labāk iet garām, kas aiz kura līkuma sekos. Karstumu praktiski nejūt. Nav laika par to domāt. Galvenais visu laiku operēt ar ātruma pārslēdzējiem.
Trases otrajā daļā pēdējais smagais pārbaudījums bija kāpiens Milzkalnā, ko treniņā biju izlaidusi. Kaltē nežēlīgi, bet dzeramais jātaupa, jo vēl nepildi 10 km priekšā. Spēkus atjaunoja ūdens šalts, kam varēja izbraukt cauri tieši pirms došanās Golgātā. Spirdzinošais ūdens čurkstēja uz sakarsušās miesas. Vēl viens uzmundrinājums -- skaidri zināju, ka šī ir pēdējā reize, kad nokāpšu no riteņa. Un te nu es kļūdījos. Trases beigās atslābināju uzmanību. Tas man maksāja 2 nesāpīgus kritienus dubļos.
Pirmo kritienu izraisīja meitene, kas bija nolēmusi trases malā tieši man ceļā apstāties un pagaidīt draudzeni. Nenovaldīju savu riteni. Ottreiz tas vienkārši iestiga dubļos. Zaudēju 20 sekundes. Trešais kritiens bija krietni bīstamāks, taču rezultējās tikai ar pārbīli un mazliet nobīdījušos ķiveri. Neizņēmu pagriezienu. Gribēju tā smuki pa maliņu, bet ienesos it kā garā zālē, kas patiesībā slēpa gravu. Gravā gluži neiekritu, bet ar vaigu gar smiltīm gan nobraucu. Un ritenis pārlidoja man pāri. Labi, ka tik viegls. Pēc pusminūtes jau biju zirgā un nesos uz finišu, pa ceļam mēģinot apjaust, vai galva ir savā vietā. Pēdējos divos kilometros atdevu visus atlikušos spēkus, kas, kā izrādījās, vēl ne tuvu nebija beigušies.
Rezultātā no 1314 dalībniekiem 941. vieta, tātad distancē man izdevās apdzīt apmēram 350 braucējus. Grupā no 96 dalībniecēm 24. vieta. Iesākumam nav slikti.
Tukums. Pēc
Labi, ka tomēr nenolecu no trases. Gandarījums bija liels. Putra garšīga. Vai braukšu vēl? Tikai ar Specialized riteni, ja man to izdosies nopirkt!
Abonēt:
Ziņas (Atom)